Esi mans draugs tai dienā, kad uzziedēs ķirši,
kad saule iekāps pa logu un uzceps mums olas
bez sāls.
Kad miglas vālos no rīta sapīsies tramvaju stiebri un
brokastu galda spozmē raudās
debesu vāls.
Esi mans draugs tai dienā, kad karotēs atspīdēs torņi,
papēdīšus pret stiklu, lūpas dūrītē:
mūc.
Krūšu pauguru bākas krastmalas līdzenumā,
magoņu ziedlapiņās siltāku vēju
lūdz.
Sijāsies nogurums un nobrāzta āda kāpās,
kaiju koristu simti un smiekli, tik stipri,
kā sāp.
Esi mans draugs tai dienā,
kad atverot acis uz dienu<
sajutīšu līdz kaulam –
nav nekur jāparnāk.

/Inga Gaile/