Šodien es negribu nepar ko citu rakstīt kā par History Makers Bauska jeb HM. :) Man ir milzīgs prieks, ka varēju būt nometnē. ;)
Pirmkārt, man ir prieks, ka nometne notika Bauskā, tā tad mājās… nebija nekur īpaši jābrauc, atšķirībā no citiem dalībniekiem.
Otrkārt, man ir milzīīīīīgs prieks, ka nometnē bija ļooooti daudzi mani draugi un paziņas, taču esmu mazliet sarūgtināta, ka nesanāca ar viņiem nemaz tā pakontaktēties, jo bija tik daudz dažādi darbi, kas bija jāveic. :(
Treškārt, pašlaik man austiņās skan dziesma - Jo neviens nemīl tā kā mīli tu. :) Šī dziesma, jau pirms HM man bija īpaša, tagd viņa man kļuva vēl īpašāka.. īpaši mani uzrunā vārdi - JO NEVIENS NEMĪL TĀ KĀ MĪLI TU! Un HM laikā es vēlreiz un vēlreiz varēju par to pārliecināties, ka neviens nemīl tā kā mīl mans Debesu Tētis! :)
Ceturtkārt, man ir milzīgs prieks, ka šoreiz nometnē es varēju būt nevis kā dalībnieks, bet kā darbinieks.. un es par to ļoti priecājos, jo tā ir milzīga pieredze, ko man neviens nevar atņemt. :)
Piektkārt.. ai, nē es negribu tā turpināt, savādāk sanāks ļoti daudzas kārtas. :D :)
Laika posms pirms nometnes man bija diezgan interesants. :) Vēla iešana gulēt.. agra celšanās.. un tā abas 2 nedēļas pirms HM. :) + visādi misēkļi ar tiem cilvēkiem, kas man bija jāpiesaka priekš HM. :) Brīžiem likās, viss es nojūgšos, ja man kāds vēl kādu jautājumu par HM pajautās, bet tagad es sapratu, to, ka Dievs man to uzlika, jo Viņš zināja, ka es nesalūzīšu, pat tad, kad man likās, ka es tomēr salūzīšu… Man bija tāda brīnišķīga iespēja, šai History Makers Bauska pieteikt 30 cilvēkus, un pa visam nesen es sapratu, kāpēc tā ir- Dievs redzēja manu sirdi, kāda man bija attieksme, kad es agrāk biju savākusi tikai 10 cilvēku grupu.. un redzēja, ka es to ar prieku daru, tāpēc deva vairāk. :) Es pateicos Dievam par šo iespēju, jo esmu caur šīm anketām iepazinusies ar nepazīstamie, jauniem cilvēkiem..:)
Tā, kā man bija dažas lietas jādara, tad diemžēl nevarēju apmeklēt ne OPEN SPACE, ne piedalīties Lielajā nometnes spēle, bet nekas, citreiz. :) Tomēr neskatoties uz to, es izbaudiju tos mirkļus, kuros es varēju būt… un tas tikai apliecina, to cik Dievs ir labs. :)Bija tādi mirkļi, kuros man aiz laimes gribējās vienkārši raudāt, tāda laimes sajūta, gluži kā eiforija. :) Piemēram, kad dzirdēju tās patiesās, sirds lūgšanas no cilvēkiem no kuriem, es to nebūt negaidīju.
Izklausās, jau viss baigi forši, ka es esmu laimīga un, ka man bija foršs, laiks, jā tā ir, tomēr atgādināšu vienu lietu - sātans neguļ. Un pirmo reizi mūžā man bija tāda sajūta, es negribu braukt prom no HM, pat pēc visas novākšanas.. un kārtošanas. Manī vēlaizvien bija vēlme neiet mājas, bet palikt, šajā brīnišķīgajā Dieva klātbūtnē, tomēr bija 7dienas vakars.. un realitātē bija jāatgriežas.
Tā, kā es no 5.-7dienai nebiju mājās, bet biju HM, tad mana mamma arī atpūtās.. un kopā ar citām svētdienskolotājam aizbrauc uz konferenci “Labajā vēstī”.. izbaudija brīnišķīgu laiku un 6dien bija atpakaļ.. bet es tik 7dien mājās biju.. un kā jums liekas.. sātanam baigi patiks, ka mēs ar mammu tādos spēcīgos,kristīgos pasākumos bija? Protams, ka nē.. un ziniet, ko sātans? Viņš ņem un darbojas. Lieta, tāda, ka 6dien kaut kad dienas laikā, mūsu māja tika mazliet apzagta. Kāpēc “mazliet”? Tāpēc, ka nebija nozagts ne TV, ne dators, bet kāda maza, tomēr svarīga lieta. Iespēja, ka šī lieta ir kaut kur mājās paslēpta vai nolikta ir pilnīgi izslēdzama, jo ne es ne mamma nebijām mājās.. mana māsa atradās kopā ar saviem draugiem uz “kalniņa”, bet vecmāmmiņa savā istabā.
Viss, ko mēs ar mammu tagad sapratām, ka mums ir jālūdz vēl lielāka apsardzība mūsu mājai.
Paldies, ka izlasīji manu rakstu! :)
Atceries, ka Tev ir jālūdz, lai Dievs tevi pasargā no “sātana nagiem”.
Novēlu, lai ikvienam, kas bija HM, tā uguns, ko viņš tur ieguva nenodziest pēc pirmajām grūtībām. :)
Esi svētīts. :)

Ir klāt 2012 gads, bet šoreiz es nevēlos runāt par saviem mērķiem un sapņiem uz 2012 gadu, šovakar es daudz domāju par citu tēmu, par nākotni, kas būs pēc gadiem 5 un vairāk.
Pēc forši pavadītā laika kopā ar jauniešiem, vācām ar Ariadnu visas netīras bļodas, kas paliek pēc tādiem jauniešu tusiņiem. :) Laikā kad vācām, mēs daudz runājām un ne jau par tādām vienkāršām tēmām kā, ko es darīšu rīt vai kā tev iet? Mēs runājām par mūsu dzīvi, katra no sava skatupunkta, kāda tā būs pēc gadiem 5... un ziniet mēs nonācām pie secinājuma, ka drīz sāksies kāzu bums! (hihihihihihihihi) tiešām!
Liene: Ari, tu jau pēc gadiem 5-iem arī aprecēsies vai ne?
Ari: Kādiem 5-iem? Man liekas, ka tu pat vēl divpadsmito klasi nebūsu pabeigusi, un es jau būšu precējusies.
Un tad es sāku domāt tā reālistiski... A kad es aprecēšos? Nu, protams, tad, kad Dievs lems. Ja mani un Dieva plāni sakrīt, tad ap gadiem 30 man ir jāaprecās. Uzreiz manā atmiņā atausa saruna, kas notika pagājušajā nedēļā ar Amandu.
Amanda : Liene, cik gados tu gribi precēties?
Liene: Nū, ja tā kārtīgi padomā, tad ap gadiem 30.
Amanda: 30?? Tu laikam vispirms gribi nosirmot un tikai tad precēties.
Liene: Nuuuuuu,nē. Man savi mērķi un sapņi jāpiepilda un tad tik pēc tam arī precēšos. Un cik tad tu gados gribi aprecēties?
Amanda: Ap 25.
Šodien man Amanda pajautāja tādu interesantu jautājumu.Kāpēc viņa uzdod tādus jautājumus? Es tak vel precēties netaisos.
Amanda: Cik bērnus tu sev gribētu?
Liene: Vienu. Meitenīti.
Amanda: Ko? Tik maz??
Liene: nu, un cik tad tev būs?
Amanda: Es gribētu sev dvīņus.
Labi, viss pietiek,atgriežamies pie tā ko mēs ar Ariadnu šodien dziļdomīgi runājām. :)Ak, jā par kāzām un katra par savu nākotni runājām.. Runājām,runājām un sapratām, ka daudziem mūsu kopīgajiem draugiem jau vajadzētu precēties, kā piemēram, ai, nē nesaukšu piemērus, savādāk vēl būs visādi komentāri no šiem cilvēkiem par manu ideju viņus izprecināt. (hihihihihihiihiihihihiihihihihihhi)
Runājot vēl par kāzām.. un mūziku, šodien Ari pastāstiju savu ideju par to, ka viens no maniem 2012 gada mērķiem būs pilnveidot sevi mūzikā. Jāā', es tikai pamēģināšu pilnveidot sevi, savas pašas priekam, jo ja klavieres mājās stāv, tad tās ir jāizmanto. Un ziniet ko Ari atbildēja? - Labi, Liene, tad tu dziedāsi manās kāzās. (hihihihihiihihihihiihihihi) Viņa tomēr ir forša. :)
Īstenībā teksts nav sakarīgs, bet nu, ko nu padarīsi, ja naktī maz ir gulēts... tad jau nav jābrīnās, ka teksts ir nesakarīgs. (hihihihihihihihi)
Bet es apsolos.. es labošos, es nerakstīšu tekstus,kad esmu maz gulējusi. :)

Šodien officiāli varu teikt, ka ir pagājušas jeb beigušās visas manas šīs vasars nometnes. Visās nometnes es sapratu vienu, bet visas neuzskaitīšu, svarīgu lietu - PALDIES DIEVAM PAR DRAUGIEM.
Nometnē "Emanuēls" es s;aku saprast, ka īstenībā es ilgojos pēc saviem draugiem, neskatoties uz to, kur es atrastos. Tiešām. Bija brīžī, kad es domāju, cik forši būtu ar kādu parunāt. Tagad parunāt. Un ko es? Zvanīju M. [tā nav mamma Baibočka, bet kāda laba draudzene. :) ]. Kad es teicu: čau, gribu parunāt. Atbilde no M.":Liene, tu esi nometnē,atpūties no mums. Nja,paldies arī par tādiem draugiem,kas vienkārši psaka atpūties no mums. Bet tā vai tā, man pietrūka mani draugi. :) ļoti pietrūka. "Emanuēlā " sapratu, to ka obligāti braucot uz nometni jāņem draugu foto,lai, kad paliek skumji varu viņus aplūkot. ;)
Pēc 2 Gančausku jeb Ganču nometnēm reāli pateicos Dievam - PALDIES DIEVAM PAR JAUNIEGŪTAJIEM DRAUGIEM. Te pat nav ko piebilst, ja nu vienīgi to, ka par draugu var kļūt kāds ar kuru tu kopā esi dzīvojis 2 nedēļas,nekad par to nebūtu iedomājusies. Bija tik dīvaini sēdēt mājās savā istabā, bet apkārt nav neviena no darbiniekiem,kas ar tevi runātos.
Un tagad par History Makers United jeb HMU. Eh,biju varen priecīga.Zini kāpēc? Te atradās lielākā daļa no maniem draugiem. :) Nezinu, ko vel, lai piebilst.
Viss gods un slava Dievam,kurš man deva tik superīgus draugus! ;)

Tu centies atrast jēgu pasaulē,kurā dzīvo,balstoties uz ļoti mazas un nepilnīgas realitātes daļiņas. tas ir apmēram tas pats, kas noskatīties plašā gājienā pa mazu zaru vietas caurumu, ko izveidojušas pārestības,sāpes,egocentrisms un vara, un ticēt, ka pats esi nenozīmīgs un sīks . Tas viss slēpj iespaidīgus melus. Sāpes un nāvi tu uztver kā lielāko ļaunumu, un Dievs tavās acīs kļūst lielākais nodevējs vai varbūt-labākajā gadījumā-tāds, uz ko nepavisam nevar paļauties. Tu diktē noteikumus,spried par Dieva rīcību un atzīsti Dievu par vainīgu.
Galvenā nelaime tavā dzīvē ir tā, ka tu neuzskati Dievu par labu. Ja tu zinātu, ka Dievs ir labs un ka visus līdzekļus,mērķus un visas individuālo dzīvju norises nosaka Dieva labā būtība, tad tu Viņam uzticētos.
Uzticēšanos un pazemību nevar radīt, tāpat kā nevar \"radīt\" pazemību. Tā vai nu ir, vai nav. Uzticēšanās dzimst no attiecībām, kurās tu apzinies,ka esi mīlēts. Tā kā tu nezini, ka Dievs tevi mīl, tu nevari Viņam uzticēties.

/Viljams P. Jangs "Būda"/

Atkal par mīlestību, bet nu jau par salauztu mīlestību.
pirms kāda mēneša man tika paziņota kāda vēsts.Mans onkulis [pieņemsim, ka viņu sauc Gatis, tomēr tas nav patiesais vārds], taisās šķirties no savas sievas Lilitas [arī šis vārds ir izdomājums.] Kādam varbūt liekas, ka nekas traks, bet faktu pastiprina vēl tas, ka Lilitai un Gatim ir kopējs bērns Anna [ vārds izdomāts]. Annai nav īpaši daudz gadi, tikai 8.
Un ko es ar to gribu teikt? Šis pāris noteikti man pašlaik nepiekritīs par skaistumskaistu mīlestību. Šodien īpaši daudz domāju par Lilitu un Annu. Kā viņām tagad būs? Ikviens no mums var izveidot attiecības, un tad pēkšņi tās pārtraukt, bet... Vai kāds apzīnās, tās sekas, kad tu pateiksi otram : "Sorri, viss bija labi, bet sorri..". VAI TU APZINIES TĀS SĀPES, KAS BŪS TEV UN OTRAM?
Bieži gadās dzirdēt, tādus stāstus kā par manu Gati,Lilitu un Annu. Visai bieži. Pēdējā laikā pat pārāk bieži. Un domāju, ka tas ir varen skumji. Gadās dzirdēt arī to, ka daudzi dzīvot vienkārši kopā un nav laulībā, jo tā taču ir tīra formalitāte.
Gribu, rakstīt par salauzto mīlestību, dēļ Gata, Lilitas, Annas. Ja tā padomā, tad vairāk šis rakts ir par viņiem.
Gatis un Lilita manā dzīvē ienāca vairāk kā pirms astoņiem gadiem, bet īstas atmiņas man ir tikai par šiem astoņiem gadiem. Atceros daudz un dažādus notikumus. Īsti nekad neesmu tā domājusi par to, ko Lilita manā dzīvē ir darījusi, bet, kad šodien skatījos uz viņu šīsdienas brīnišķīgajā pasākumā, kurā viņa bija karaliene, manā sirdi bija sāpes un asaras. Zini par ko? Par to, kā Gatis varēja nenovērtēt Lilitu, bet vienkārši izbaudīt vakaru ar saviem "piektdienas vakara draugiem." Tik bieži šķiršanās cilvēku dzīvēs notiek, jo tie nespēj viens otru novērtēt, saprast, ka tieši tas, cilvēks ir Tev vispiemērotākais no Dieva. Īsti nezinu, kas notiek šo triju personu sirdīs, bet zinu, ka tur noteikti ir kādas sāpes. Īpaši laikam šeit domāju par Annu, viņa ir tik maziņa, un jau kas tāds jāpiedzīvoju. Tas ir drausmīgi. Nezinu, kāds Annai būs kontakts ar Gati, bet pēc pašreizējās situācijas neizskatās, ka tas būs superlabs. Man ir žēl ikviena gan Gata, gan Lilitas, gan Annas. Viņi visi tagad piedzīvo salauztu mīlestību.
Salauzta mīlestība? Kas tas ir ? Mhm, izklausās, jau diez gan interesants nosaukums, bet tas nenozīmē, neko citu, kā vien to, ka mīlestība, kas valdīja viņu starpā ir pārtrūkusi, un ka tā vairs nekad, nebūs tāda kāda tā bija agrāk, ne tik stipra, ne tik patiesa, ne tik mīloša, ne tik atklāta. Tagad šī mīlestība, kas valdīja viņu starpā būs pazudusi. Uz kādu laiku. Iespējams, ka uz mūžu. IESPĒJAMS.
Es tiešām negribu, lai kādam no maniem draugiem notiek kā ar Gati un Liliju. Viss, ko es pašlaik vēlētos, lai visi, visi.. pat Āfrikas badacietēji, pat musulmaņi, pat cilvēki, kas ir cietuši no rasisma,pat tie, kuriem es nepatīku, pat tie kuri man kāda iemesla dēļ nepatīk, lai visi saprastu, ka DIEVS IR,UN VIŅŠ VAR DOT MĪLESTĪBU, KAS NEKAD NEBŪS SALAUZTA.

šodien beidzās man latviešu valodas eksāmens, tāpēc rekur mana runa, kas kaut kādā mērā skar mīlēstības tematu. :) Atgādināšu vēl to, ka Baibočka pie šī teksta pat gandrīz apraudājās. :)

Katrs no mums ir cilvēks, kuram ir dota dzīvība! Tomēr pasaulē ir tādi cilvēki, kas nedod otram dzīvību. Viņi šo dzīvību nogalina caur abortu. Pasaulē katru gadu pieaug nelegāli un legāli izdarīto abortu skaits.Protams, arī Latvijā pieaug šis skaitlis.Tāpēc es vēlējos paust savu viedokli, ko es par to domāju.
Aborts,manā izpratnē, ir dzīvības iznīcināšana, kad sieviete atrodas smagā emocionālā stāvoklī. Šī dzīvība, kas varēja būt kāds lielisks, nepārspējams cilvēks tiek iznīcināta. Es uzskatu, ka tas ir neiedomājami skumji un netaisni, jo šai radībai bija iespēja divus mēnešus dzīvot mātes vēderā, kad peikšņi tā tiek jaukta pa detaļām ārā un iznīcināta.
Nav noslēpums, ka daudzas sievietes uzskata, ka lieliska dzīve ir tad ja Tev nav bērnu, tomēr es tam nepiekrītu, jo kas gan var būt jaukāks par patiesiem, īstiem bērnu smiekliem?
Pasaulē ir tādas sievietes, kas abortu veic tikai tādēļ, ka ir uzzinājušas, ka bērnam piedzimstot tam būs kādas slimības. Es domāju, ka tas nav pareizi, jo ir jāatceras, ka arī mums ir iespēja dzīvot, bet atņemt dzīvību kādam, kurma ir slimība, tas ir netaisni. Labāk ir ļaut šai radībai dzīvot, jo varbūt pēc dažiem gadiem šai nedziedināmajai kaitei tiks atrastas zāles.
Ļoti bieži aborts tiek izdarīts, jo bērns nav gaidīts un māte nevēlas, ka bērns dzīvo bez tēva, tāpēc tiek izdarīts aborts. Šādā gadījumā es uzreiz iedomājos un lieku arī Tev iedomāties, kā būtu ja tava mamma būtu izlēmusi Tevi pasaulē nelaist, bet atļaut būt par aborta upuri? Smagi. Domāju, ka vajag cīnīties un dot iespēju dzīvot.
Latvijas abortu statistika,manuprāt, ir drausmīga. 2009-tajā gadā pēc Statistikas pārvaldes datiem piedzima aptuveni 21 tūkstotis bērnu, bet bērni, kas tika iznīcināti abortos bija aptuveni 12 tūkstoši.Viens tūkstotis bērni bija miruši spontānā aborta ietekmē. Tas nozīmē, ka apzināti, tika nogalināti 11 tūkstoši bērni.Domāju, ka tas ir graujošs skaitlis priekš tādas valsts kā Latvija. Ja šādi tas turpināsies, tad tas bvar novest pie tā, ka pēc 100 gadiem latvieši kā tauta kopskaitā būtu ļoti mazā skaitā. Manuprāt, abortu vecuma posmā no 13-20 gadiem vajadzētu aizliegt ar likumu. Šajā vecuma grupā izdarīto abortu skaits ir vislielākais. Tas varbūt veicinātu Latvijas tautas saglabāšanu. Ja mēs iedomājamies, cik daudz bērnu būtu, ja šie 11 tūkstoši nekļūtu par aborta upuriem, tad vidēji Latvijā katru gadu piedzimtu 30 tūkstoši bērnu, kas nodrošinātu latviešu tautas pastāvēšanu.
Es uzskatu, ka mums kā latviešiem būtu jādomā par nākamajām paaudzēm, lai tauta neizmirtu.
Mani uztrauc šī tēma, jo man nav vienalga par latviešu tautu un cilvēku dzīvībām. Katram pašam noteikti ir savas domas par šo tēmu, bet es domāju, ka šo procesu vajadzētu aizliegt ar likumu, lai augtu un plauktu latviešu tauta.
Tādas bija manas pārdomas par šo tēmu. Paldies, ka lasīji.

laikam, lai kā es censtos ,tomēr atkal rakstīšu par mīlestību, tikai šoreiz par bērnu mīlestību.Iedvesmojos no sarunas ar mazo māšeli. Tagad manai mazajai māšelei ir pienācis tas vecums, kad patīk zēni,bet tā nav tāda lielā mīlestība, tā ir tikai tāda patikša.
Pirms nedēļas novēroju tādu interesantu skatu, tiešām gluži kā no filmas. Gāju mājās... un man pa priekšu gāja kāda meitenīte, kurai rokas bija tukšas, un blakām gāja zēns apkrāvies ar somu un lielu maisu. Skatos, skatos un redzu, ka mazā meitene ir māsas draudzene Endija un puika ir neviens cits kā kaimiņpuika Ralfs. Skats jau nu bija glužī mīļš, jo mazais Ralfs nesas rokās Endijas mantas. Nu tik mīļi, un gluži kā no filmas.
Atceros sevi tajā vecumā, nu labi mazliet lielāku.. jā, arī man bija kāds puisis, kas diktin dikten man patika. Baigi skaistais vecums bija. :) bērnu mīlestība viena skaista padarīšana ir. :) It kā saprotu tagad, ka nekas nopietns, jau tas nebija, vienkārši skaisti bija. :) Bijām mazi bērni un kopā darijām visādās muļķības... un kā mazi bērni par mīlestību domājām. :) Skaisti.
Maza būdama, nu labi vēl arī tagad skatoties "Titāniku" raudu, tik skaisti. Laikam runājot par mīlestības tēmam var teikt, nu skaisti. :)) Labi, atgriežamies pie bērnu mīlestības.
Māšelei prasīju, nu, kas tad Tev patīk. Protams,uzreiz viņa man nepateica, bet tikai tad, kad es sāku saukt dažādu personu vārdus viņa smaidīju un teica, nu nē. Un tad es atcerējos sevi, jā vienmēr, kad es ar savām draudzenēm par puišiem runāju, tad arī viņas man prasīju, kas man īsti patīk, un sāka saukt dažādus vārdus, un protams, darīju kā māšēle. Ar smaidu uz sejas teicu, ka neviens, no nosauktajiem, kaut gan klusībā zināju, ka uzminēja viņas.
Jāsaka , ka man patika atcerēties vecos labos laikus par to,ko kopā ar kaimiņpuikām un brālēnu esmu darījusi. Un vispār skatos, ka man patīk tā mīlestības tēma. :) Nu, ko lai dara, ja tā ir tik skaista tēma. :)
Īsti supergarš raksts nesanāca, bet, tomēr es iesaku atcerēties vecos labos laikus un bērnu dienas "mīlestības". Skaists laiks bija, domāju, ka Tu man piekrīti. :)

Nu, ko lai saka,šodien daudz sanāca domāt un runāt ar dažādiem cilvēkiem par dažādām tēmām.
Viena no tām bija kādu ģimeni es sev vēlētos un kādu patiešām negribu. Skatoties baznīcā, redzu gan tās ģimenes, kas man patīk, gan tās, kas man nepatīk. Un tā domājot atklāju, laikam laimīgas ģimenes formulu. LAIMĪGA ĢIMENE = MĪLOŠI VECĀKI, KAS PATIESI MĪL SAVUS BĒRNUS + BĒRNI, KURIEM IR TIK FORŠI VECĀKI. Atcerējos arī vienu frāzi, ko Karīna teica, kad vienreiz bijām pie viņas ģimenes ciemos. : "Visas tās lietas, ko jūs labu dariet citiem pēc tam pārvērtīsies un būs svētības taviem bērniem." Un laikam jau man viņai ir jāpiekrīt. Vēl gribās,protams, teikt, ka vecāki ir piemērs bērniem, bet tā jau tāda pašsaprotama lieta liekas. Domāju, ka vecākiem nevajg kaunēties izrādīt savu mīlestību pret bērniem... un bērniem tieši tas pats pret vecākiem. Ir jāmīl viņi, neskatoties ne uz ko. Es cenšos mīlēt savu mammu neskatoties ne uz ko, un redzu, ka arī viņa cenšās. Mēs visi esam dažādi, bet tas, ka mēs esam tik dažādi veido pasauli krāsainu.
Mīlēt citus vispār ir diez gan sarežģīti, jo mēs visi esam tik dažādi ar dažādām iezīmēm. Man to arī ir grūti, bet es cenšos. Pēdējā laikā vispār daudz domāju par mīlestību kā tādu... Nē, man liekas, ka neesmu iemīlējusies, tomēr ,manuprāt, ir tik dīvaini, ka tik tik daudziem maniem pazīstamajiem būs kāzas kaut kad. Nē, nu, es jau neko sliktu nevēlu, tikai tas kā bums. Atceros, ko es diez gan bieži pieminu skatoties uz maziem bērniem : Man ar tik forši bērni būs, un ,protams, vīrs arī man būs super duper.
Daudz domāju par to, kādam tad jābūtg tam "IDEĀLAJAM" un zini ko? Neatradu, laikam vēl tās visas īpašības, jo man galvenā bija šī : VIŅAM JĀMĪL DIEVS, LAI PĒC TAM VARĒTU NO DIEVA IEGŪTO MĪLESTĪBU "ĪEDOT"MAN!
Mīlestība tas ir kaut kas skaists, to nevar aprakstīt, protams, visiem liekas, ka viņi patiešām zin, kas ir mīlestība, tomēs es domāju, ka īsta mīlestība nākt tikai un vienīgi no Dieva. Dievs mīl mūs un vispirms mums ir jāiemīlās Viņa bezgalīgajā mīlestībā, lai spētu mīlēt citus. Es nevēlos it neko citu, kā vien iepazīt īsto un patieso mīlestību caur Dievu, kad es to būšu patiesi līdz galam iepazinusi, ticu, ka Dievs atklās "īsto"! Tas būs skaisti un tieši tā kā Dievs to vēlēsies, jo gribu, lai viss notiek tā kā Viņš to grib, nevis tā, kā es to gribu!
Un vispār gribu, lai mīlestība izpaustos katrā darbībā, gan pret maniem bērniem, draugiem, vecākiem, vīru. Gribu, lai mīlestību, ko Dievs man dos es spēšu dot citiem un tad, visi tie, kas agrāk smējās un izsmēja varētu teikt : Oho, kā viņa mīl savus ģimeni un draugus. Viņi nesaprastu, no kurienes ir šī mīlestība, bet tad viss, ko es varētu pateikt būtu šis ; "Tā nemīlu es, tā mīl Dievs caur mani! Es pati tā nespētu!"
Un nobeigumā, gribu, lai visi iepazīst Dieva mīlestību un spētu to sniegt citiem! :)

ar katru dienu aizvien vairāk saprotu, ka gribu prom gan no šīs vecās, piesmakušās, neinteresantās skolas. Jā, tieši tā BPP nav mana skola, es par viņu nesapņoju.. viss, ko es laikam gribu tikt prom no šīs netaisnības, kas tur pastāv. man liekas, ka vienīgais, ko es atcerēšos būs netaisnība,pret dažiem un sāpes, tomēr es ceru, ka Tētis dziedēs. Dziedēs tā, ka man būs vienalga. Tiešām, VIŅŠ TO SPĒJ! Samīļos mani un dziedēs mani.
Nekas man vēl visa dzīve priekšā un es zinu,ka netaisnība arī tur būs, ja es varētu, tad es gribētu, lai netaisnība tiek dzēsta, lai pats ļaunums tiek dzēsts, bet kādu dienu, jau tas tiks dzēsts.TIEŠI TĀ- KĀDU DIENU mūžīgā dzīvē ar Tēti, tur nebūs netaisnība, nebūs ļaunums, nebūs apdzērušies un appīpējušies klasesbiedri, tur būs brinišķīga tikšanās ar Tēti. Beidzot un uz visiem laikiem!
Spiediens, kas ilgs vēl 20 dienas pēc tam beigsies, bet pēc tam 1.septemrī sāksies jauns spiediens uz mani. Bet es izturēšu, kopā ar savu LIELO, VARENO,MĪLOŠO,DZIEDINOŠO, MĪLESTĪBAS PILNO TĒTI. Paraudāšu Viņam uz pleca, klausīšos, mācīšos un darīšu, un kopā ar manu mīļo TĒTI, es spēšu izturēt jebkādu spiedienu. Viņš paņems šo spiedienu un netaisnību uz sevis. [kā attēlā]

fonā skan Kliķe 1:16 [jā, tieši tā, esmu sākusi Kliķi klausīties, starp citu daudzām dziesmām pat varu līdzi norepot.] un domāju par šodienu.
Viss, ko es par šodienu varētu teikt - GOD YOU MADE MY DAY! Tiešām, šodiena lieliski pierādija to, ka Viņš ir labs un uzticams Tētis. :) Reāli, es vairs neticēju savai lūgšanai, bet Dievs vienkārši parādija ka pat viscietākās sirdis spēj atkausēt. Viss, ko es varu darīt ir pateikties Viņam par to. Prieka asaru kaudzes lija pār maniem vaigiem, kad es to uzzināju, īsti pat nespēju aptvērt, bet Viņam noteikti bija plāns priekš tā visa.

http://www.draugiem.lv/user/35350/gallery/?pid=133141740
Nē, nē es tam nepiekrītu, vienmēr ir kaut kāds iemesls, atceros, ka pirms 2 nedēļām pārdzīvoju, raudāju un nesapratu- KĀPĒC? KĀPĒC DIEVS? Mans izmisums auga, jo es tik ļoti biju pārdzīvoju par kādu faktu, es turpināju pārdzīvot, attiecības ar Dievu brauca uz leju, bet tomēr, es pateicos tiem cilvēkiem, kas bija par man blakām un lūdza par mani un šo skumjo faktu, un Dievs nepameta mani, bet bija līdzās un izkausēja šo ,manā izpratnē, viscietāko sirdi, un fakts mainījās.

ak, jā neko tu nesaproti par to faktu, bet es tev pastāstīšu kādu dienu, kad tas būs nepieciešams. kādu dienu, īstajā laikā.
DIEVS VISU DARA ĪSTAJĀ LAIKĀ!

Protams, ir brūces, kas man vēl sāp, bet viss ar laiku, DIEVS DZIEDĒS! ;) Tas nav man sakarīgākais teksts, tomēr, es SĀKŠU ATKAL RAKSTĪT BLOGU. Normālu blogu, jāatzīst, ka tie te, bija mazi emociju uzplūdījumi.

ai, ai, aizmirsu vienu lietu uzrakstīt.
Vakar Latviešu valodā taču pamēģinājām runāt tekstu, ko runāsim eksāmenā. Runāju par tēmu - "Aborts", pateicu vienu mazu daļu, ko es par to domāju. Likās, kad runāju par šo temu klasē bija pilnīgs klusums, īsti nesapratu vai tas dēļ tā ka viņiem miegs nāca vai dēļ tā, ka interesēja, jo šaubos vai būtu daudz cilvēku, kas gribētu par šādu tematu runāt. Un jā, kad es tekstu izlasīju "Baibočkai" viņa gandrīz apraudājās. :)

Konsuela bija nolēmusi aizvest dēlu uz kino;viņai kabatā bija precīza nauda divām biļetēm.Dēlēns bija sajūsmā un visu ceļu tincināja, kad viņi beidzot būšot galā.
Apstājusies pie krustojuma gaismas signāliem, sieviete ieraudzīja ceļa malā sēžam ubagu- taču tas neko nelūdza.
-Atdod viņam visu naudu,kas tev kabatā!- piepeši sacīja kāda balss.
Konsuela iebilda balsij, viņa taču bija apsolījusi aizvest dēlu uz kino.
-Atdod visu!- balss uzstāja.
-Es varu atdot pusi, mans dēlēns skatīsies kino,bet es viņu gaidīšu pie durvīm,-sieviete turējās pretī.
Tomēr balss bija nepiekāpīga:
-Visu!
Kaut ko izskaidrot dēlēnam nebija laika, Konsuela apturēja mašīnu un visu naud, kas viņai bija, atdeva ubagam.
-Dievs ir, un kundze tikko man to pierādija-ubags pateicās.-Šodien ir mana dzimšanas diena. Man bija skumīgi,man bija kauns par to,ka vienmēr jālūdz ubagdāvanas. Un es nolēmu šoreiz neko nelūgt- ja Dievs ir, Viņš man sagādās dāvanu.



Vai tu tā varētu? Iespējams, ka jā un iespējāms ka nē.. Zini kapēc jā, jo ja tu dzirdēsi Dieva balsi, un uzskatīs par pienākumu, ka Tev ir jāklausa Dievs, tad tu izdarīsi tā kā Dievs vēlēs.
Bet zini, kāpēc varbūt, nē, jo iespējams, tu nedzirdēsi vai arī nevēlisies dzirdēt to, kad viņš tev saka - ATDOD VISU! Vienkārši klausi viņu, kad viņš uz tevi runā. Ieklausies, un klausi Viņu.
Noliec, galvu un parsi viņam : Dievs, ko tu vēlies,lai es izdaru. Parādi. Vienkārši parādi.

"Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām."
/Ebrejiem 11:1/

Kāds cilvēks ieradās frizētavā. Tai laikā, kamēr frizieris grieza viņam matus un dzina bārdu viņš uzsāka sarunu par Dievu.
Frizieris teica:
• Lai ko jūs man neteiktu, es neticu, ka Dievs ir.
• Kāpēc? Jautāja klients.
• Pietiek iziet uz ielas, lai pārliecinātos, ka Dievs nav. Sakiet, ja Dievs eksistē, tad kāpēc ir tik daudz slimu cilvēku? Kāpēc ir pamesti bērni? Ja viņš tiešām būtu, tad nebūtu ne ciešanu, ne sāpju. Grūti iedomāties mīlošu Dievu, kurš to visu pieļauj.
Klients aizdomājās. Kad frizieris bija beidzis darbu, klients par to dāsni samaksāja. Izejot no frizētavas viņš sastapa kādu noaugušu un neskuvušos vīru. Tad klients atgriezās frizētavā, pieaicināja frizieri pie loga, ar pirkstu norādīja uz klaidoni un noteica: Frizieri neeksistē! – laipni atvadījās un aizgāja.

91% no visas pasaules populācijas ikdienā melo regulāri. Vai tu esi to 9% sastāvā, kas nemelo?

91% Cilvēku melo, katru dienu...šeit netiek dalīti sīkie vai lielie meli, bet MELO. Vienkārši melo. Es tā padomāju, un sapratu, ka arī esmu tajos 91% kuri melo, jo ar meliem jau nav jāsaprot, kaut kas dramatisks. Tiek var būt arī neapzināti meli, tie kurus tu nemaz nedomā, kaut kādi izsaucieni, bet savā ziņā tie ir meli.. un melus neiedala kategorijās.. tikai mēs cilvēki mīlam iedalīt - baltajos un melnajos melos..bet melus nevar sašķirot.. MELI IR MELI. Tāpēc, padomā ko runā.

Jau vairākas dienas gribēju ierakstīt, šeit, ierakstu, bet vienmēr, kaut kā laiks nebija.. nesanāca. Bet tagad man ir laiks. 
Sākumā, biju domājusi rakstīt, par to, kā man gāja 17. un 18 . decembrī, bet tad pārdomāju.  Labāk, rakstīšu par kaut ko citu..
Es pat nezinu, par ko lai raksta, jo man godīgi sakot nav iedvesmas.

Tāpēc, ielikšu, kādu pārdomu stāstiņu, bet man ir nepieciešamas idejas, par ko lai raksta, jo mana galva ir tukša, tukša, un tukša.


Ceļa malā stāvēja nokaltuša koka stumbrs. Naktī tam garām gāja zaglis un nobijās: viņš nodomāja, ka tur stāv policists,kas viņu gaida. Garām gāja iemīlējies jaunietis un viņa sirds priecīgi iepukstējās: viņš domāja, ka tā ir viņa mīļotā. Bērns, kuru nobiedējušas briesmīgas pasakas, sāka raudāt: viņš nodomāja, ka tas ir spoks. Taču visos gadījumos koks bija tikai koks. Mēs redzam pasauli tādu, kādi esam paši.

:)