Tu centies atrast jēgu pasaulē,kurā dzīvo,balstoties uz ļoti mazas un nepilnīgas realitātes daļiņas. tas ir apmēram tas pats, kas noskatīties plašā gājienā pa mazu zaru vietas caurumu, ko izveidojušas pārestības,sāpes,egocentrisms un vara, un ticēt, ka pats esi nenozīmīgs un sīks . Tas viss slēpj iespaidīgus melus. Sāpes un nāvi tu uztver kā lielāko ļaunumu, un Dievs tavās acīs kļūst lielākais nodevējs vai varbūt-labākajā gadījumā-tāds, uz ko nepavisam nevar paļauties. Tu diktē noteikumus,spried par Dieva rīcību un atzīsti Dievu par vainīgu.
Galvenā nelaime tavā dzīvē ir tā, ka tu neuzskati Dievu par labu. Ja tu zinātu, ka Dievs ir labs un ka visus līdzekļus,mērķus un visas individuālo dzīvju norises nosaka Dieva labā būtība, tad tu Viņam uzticētos.
Uzticēšanos un pazemību nevar radīt, tāpat kā nevar \"radīt\" pazemību. Tā vai nu ir, vai nav. Uzticēšanās dzimst no attiecībām, kurās tu apzinies,ka esi mīlēts. Tā kā tu nezini, ka Dievs tevi mīl, tu nevari Viņam uzticēties.

/Viljams P. Jangs "Būda"/