В колонках играет - В колонках играетНастроение сейчас - Отпадное !Leļļu izgatavotājs
Par bērnību ir nevērts arī pieminēt – viņš bija acumirklīgs. Rotaļlietas kusa viņa rokās kā sniegs, bet nemācēja pārvērsties ūdenī – tā viņš saprata, ka ja pasaulē un ir brīnumi – tas tos apslēpa forma. Putekļi uz sienām sarunājās ar viņu, bet nesaprotami dzīvnieki kļuva par vienīgajiem draugiem.
No aubītēm tā smaržoja ar alvu, ka viņš norāva tos no sevis – no tām pašām porām viņš ne vinosil galvassegas. Tā beidzās saldas dzīves laiks. Viņam pavaicāja – viņš klusēja, un tikai salika drazas kabatās. Tu ka, pat nezini, ar ko gribi kļūt, kad izaugsi? – Kādēļ tiem zināt? – domāja viņam. Viņu sauca par jaunu ciniķi. Viņš nebija tiem, bet neskaitīja nepieciešams pierādīt apgriezts.
Kad akmeņi pārstāja runāt ar viņu, atnāca sapratne. Viņš izauga. Viņa rokas zināja vairāk nekā viņš pats – viņš pieņēma to kā pienākums. Nekas nelūdzās Pulksteņu un Mirdzošas jaukuma Meistara cieņu. Ēnām bija savējā miesa, un nebija nāves baiļu. Bija tikai dzīves bajļosāna un naids pret mazām aizvērtām telpām.
Ļaudis izrādījās ar bālu miegu ēnu, bet pēc tam un miegi sāka piemānīt. Un viņš pārstāja ticēt miegiem. Rokas redzēja pēc taustes labāk, nekā acis – un redzei tika atsacīts uzticībā. Klusē? – prasīja Mirdzošā viņa miegos. Viņš neatbildēja un šķielēja uz Pulksteņu Meistaru – tas aizēņoja ar viņa kluso smaidu, bet smilts viss bira un bira no viena tukšuma citā, radot mūžības efektu. Tas nogurdināja, un gribējās iemigt miegā, lai nonāktu turp, kur vēl dziļāk un fosforīti svešu domu krāsaini punkti.
Iestājās balta debesi laiki, un viņš atrada sev lietu. Viņš izgrieza cilvēku tāmlīdžgus siluetus un atrada tos kur ar labāko kompāniju. Viņš gāja un atgriezās tukšs. Viņa nepiebeigtie radījumi gaidīja viņu, skatījās nekur ar glaznits iebrukumiem. Tie pieprasīja acu rašanos, sirdis un pirkstus, tie alka tos tievus mehānismus, kuri viņš aizpildīja to tukšumu.
Mirdzošā atnāca pie viņa arvien retāk, bet vienu reizi nosauca viņu par Leļļu izgatavotāju un viņas acis bija pilnas skumju. Bet pats viņš nekad neraudāja, tikaj no ļauna.
-Iestājās lillā neba laiki, un viņš satika Jātniekus. Tie parādīja viņam Raganu Veseri un tāles pavadas. No tām porām viņš tris, raugoties zirgu acīs. Kāpēc es neesu Jātnieks – prasīja viņš, - tāpēc ka tu esi Leļļu izgatavotājs, smējās tie, un smiekli to bija viegls.
Laiks suloja caur viņa ādas porām un uzslīpēja viņa roku redzi. Viņa radījumi sāka dzīvot ar savējo dzīvi, sodot saimnieku par savējām gan kļūdām, kā tas īpašība lietām esošs dvēseli. Dažbrīd bailes atnāca pie viņa ciemos, un tie spēlēja ar viņu kartes uz izdzīvošanu. Biežāk par visu uzvarēja tas, ko ļaudis sauca par Leļļu izdatavotāju . Smiešanās meklējums krāsu miglā aizrāva viņu arvien vairāk. Slēpties bija nav vērts – viņš nebaidījās no dienas un ticēja naktij.
Vienā reizē Pulksteņu Meistars atnāca pie viņa un atvēra viņam violetu debesi. Viņš iemīlēja tievus profilus vairāk nekā skaidri abrisi, viņš nedomāja par maizi dienišķs, bet viņš pats krita viņam rokās. Jātnieki apciemoja viņu pa rindu – katrs savulaik. Kāpnes bija arvien vairāk skrūves, bet katrā ritenī bija šķērsis, kas ver vaļā miegiem ceļu pie viņa. Tā viņš kļuva par Leļļu izgatavotāju. Dārga viņa aizlocījās ar apļiem, bet debešā krāsa iededzināja viņam acis. Bet rokas atcerējās visu un viņš nepaprasīja saudzēšanu.
Dzeltenu ūdeņu laikā viņš lēma aiziet. Kalnāji un ielejas nevilināja viņu, bet dvēsele paprasīja gaisu. Gāja laiks, viņš darīja un atstāja – viņš bija meistars. Kas smacēja viņu? Nekā, sacītu viņš smaidot. Viņa tērauda acis ir tamlīdzīgas zirga acīm – katrā dzīvoja pa universam. Uguns dedzināja viņu no iekšpuses, bet rokas zināja miesas elastību. .
Viņš tā arī palika vientuļš, blakus viņam bija tikai viņa radījumi. Viņš nekā nebaidījās no, bet tomēr kā viņš necentās noslēpt sevī šo baidīšanos, viņš baidījās no vientulības. Bet viņš baidījās no viņa ne vairāk, nekā savējo pieradumu.
Bet dzelteni ūdeņi aizveda viņu arvien tālāk un tākāk, laikos citu kalnāju. Smilts pulksteņos čabēja, ieaijājot, un likās, ka viņa mūzika būs mūžīga .
Viņš kļuva nemirstīgs,ņąź un palika ar Leļlu izgatavotāju, nelaimīgs izgatavotājs, kas ir vientuļš, bez kādiem vai jūtu, ar laiku viņš kļuva parvētrās tada pata rotaļlietā, lelli tāpat kā viņa paša radījumi .
P.s.
ЛЮДИ !!!
ИЗВИНИТЕ ЧТО ТУТА НЕ ПО РУССКИ .......ВОТ !!Просто была и руская версия тож где-то ......но ЭТО ВЕДЬ Я......по-этому-то ничего я не сохранила !!
Хех......но мну нра !!!
Уыыыыыыы-хы-хы !!!
Ет был такой проЭЭЭЭкт....
