Jau vairākas dienas gribēju ierakstīt, šeit, ierakstu, bet vienmēr, kaut kā laiks nebija.. nesanāca. Bet tagad man ir laiks. 
Sākumā, biju domājusi rakstīt, par to, kā man gāja 17. un 18 . decembrī, bet tad pārdomāju.  Labāk, rakstīšu par kaut ko citu..
Es pat nezinu, par ko lai raksta, jo man godīgi sakot nav iedvesmas.

Tāpēc, ielikšu, kādu pārdomu stāstiņu, bet man ir nepieciešamas idejas, par ko lai raksta, jo mana galva ir tukša, tukša, un tukša.


Ceļa malā stāvēja nokaltuša koka stumbrs. Naktī tam garām gāja zaglis un nobijās: viņš nodomāja, ka tur stāv policists,kas viņu gaida. Garām gāja iemīlējies jaunietis un viņa sirds priecīgi iepukstējās: viņš domāja, ka tā ir viņa mīļotā. Bērns, kuru nobiedējušas briesmīgas pasakas, sāka raudāt: viņš nodomāja, ka tas ir spoks. Taču visos gadījumos koks bija tikai koks. Mēs redzam pasauli tādu, kādi esam paši.