-Видео

Deljfin-ljubovj
Смотрели: 55 (0)

 -Поиск по дневнику

Поиск сообщений в Сявик

 -Подписка по e-mail

 

 -Статистика

Статистика LiveInternet.ru: показано количество хитов и посетителей
Создан: 22.09.2010
Записей:
Комментариев:
Написано: 52

Записи с меткой эмоции

(и еще 34792 записям на сайте сопоставлена такая метка)

Другие метки пользователя ↓

adventure blooper good morning light lose mc november sick snooze staro riga worst day любовь мысли робот тест чувства эмоции

Робот

Дневник

Среда, 23 Января 2013 г. 00:27 + в цитатник
В колонках играет - Three days Grace - Pain
Настроение сейчас - Depressed

3975333_6224662headachecloseupofayoungbusinessmanholdingheadinpainisolatedonwhite (400x296, 24Kb)

Что со мной происходит? Я чувствую, что меняюсь, но с каждым изменением я чувствую всё меньше! Может это не чувства, а программа, некая установка, план, по которому я должен говорить, ходить, воспринимать окружающий мир?

Я уже не человек! Да, я родился как все в роддоме из маминой утробы. Как и каждый я покрыт кожей, во мне течёт кровь, у меня есть мозг и другие органы. Но что-то тут не так. По всем внешним и физическим признакам я человек, но я себя таким не чувствую. А что вообще чувствует обычный обитатель этой экосистемы - Мир? Может каждый чувствует и видит всё не так как остальные, не так как я?! Кто такой человек? Что такое человек?
3975333_evolutionhumans (700x322, 14Kb)
Человек -
1. Живое существо, в отличие от животного обладающее даром речи, мысли и способностью производить орудия труда и пользоваться ими. Носитель каких-либо качеств, свойств (обычно с определением); личность.
А если он не способен говорить или писать и производить орудия, а потом пользоваться ими. У моего кота тоже есть характер (отличный между прочим), делает ли его это человеком. А если \"это\" создание не обладает приличными качествами. Иногда человека, предавшего друга, называют крысой. Невоспитанного - свиньей, и т. д. Иногда люди ведут себя просто как звери. В такие моменты чувствуешь стыд за свою породу. Думаешь: "Лучше бы родился попугаем!"

2. Обладатель лучших интеллектуальных или моральных качеств.

На этом пункте можно не задерживаться!


3. Любое лицо; всякий. Некое лицо; 

И кто придумал такое объяснение? Тут можно подумать что такое лицо: физическое, или юридическое! Животным не дают юридический статус, потому что у них нет юриста, собственности и права не написаны! Потому что они им не нужны! Лишь человек такой глупый, что не знает своих прав, а другие хотят их нарушить, причинит другому вред. С какой целью - одному Богу известно! 

Что же делает человека тем, кто он является? Кто-то скажет культура! Да, человек отличается от прочей живности своим культурным наследием. Но со временем они забываются, чахнут, стареют, разрушаются под влиянием внешних природных факторов. В современном мире иная культура: электронная! Общение происходит по сети. Музыкальные и графические шедевры рождаются посредством компьютеров! С такими темпами нам скоро разговаривать не придется. За нас это будет делать техника. И тогда, исходя из определения умных людей "что такое человек", мы перестанем так называться! 

 

Будет что-то среднее между машиной и биологическим телом! Синтетическая форма жизни! 

 

3975333_209361 (700x543, 234Kb)

Продолжение следует!!!



Метки:  

Рефлексия на латышском - двойное усилие!!!

Дневник

Среда, 23 Января 2013 г. 19:22 + в цитатник
В колонках играет - Jamie Woon - Night Air
Настроение сейчас - Задумчивое

3975333_16269_1 (700x460, 652Kb)

 

 

Dzīve ir viena milzīga skola, kur katrs mācās atkarībā no savas vēlēšanās un spējām. Kā jebkurā klasē, tu mācies kopā ar citiem skolēniem, tā arī „dzīves skolā” tu neesi viens. Dzīvē mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mēs varam mācīties, un cilvēkus, kuriem mēs varam kaut ko iemācīt vai dot padomu. 3975333_radiatorcat394 (555x419, 35Kb)Šajā skolā arī ir starprīži, kad vari apsēsties uz palodzes vai radiātora un atpūsties. Nekad neaizmirsīšu savus vidusskolas gadus, kad katru starpbrīdi es ar klases biedriem sēdejām uz radiātora trešajā stāvā pie 309. matemātikas kabineta un runājām par visu ko, tikai ne par matemātiku. Atšķirība ir tāda, ka šajā skolā tu pats esi skolotājs. Šeit viss ir atkarīgs ne tikai no tā, kā tu atrisināsi šo vienādojumu, bet arī no tā, kādus secinājumus tu izdarīsi. Katram skolā bija kāds skolotājs, kurš nepatika. Man tā bija bioloģijas skolotāja. Viņa man vienmēr lika sliktākas atzīmes nekā es biju to pelnījis. Vismaz tā es domāju. Šajā skolā tu pats risini uzdevumus, tu pats tos pārbaudi un tu pats sevi novērtē. Izklausās vienkārši, vai nē. Saņēmot kārtējo sliktu atzīmi bioloģijā, es iedomājos, ka es būtu labāks skolotājs un liktu sev tikai tās atzīmes, kuras esmu pelnījis. Tagad, kad man ir tāda iespēja, izrādījās, ka tas nav tik viegli.
Vidusskolu esmu pabeidzis pirms četriem gadiem un joprojām turpinu mācīties. Mācoties universitātē sociālā darba programmā uzzini daudz jauna. Piemēram, priekšmetā par kultūru un reliģiju dažādībām es mācos par cilvēku dažādiem pasaules uztveres veidiem un viņu vertībām, pārliecībām. Medicīnas psiholoģijā es uzzināju par ciešo saikni starp cilvēka fizisko ķermeni un garīgo stāvokli.

Sociālais darbinieks kā profesionālis ir pakļauts emocionāliem uzbrukumiem no klientu puses, no kolēģu puses un no priekšnieka puses, kas var destruktīvi ietekmēt viņa darba kvalitāti. Tas var sekmēt depresijas veidošanos, atkarības problēmas un profesionālo „izdegšanu”. Tāpēc sociālajam darbiniekam ir nepieciešama aizsardzība. No bezdarba, slimības vai traumas var aizsargāt sociālās garantijas, apdrošināšana no negaidītām problēmsituācijām un policija var aizsargāt no fiziskā uzbrukuma. Bet pats interesantākais, ka sociālajam darbiniekam ir nepieciešama aizsardzība arī pašam no sevis. Un kas var to nodrošināt? Tikai pats sociālais darbinieks. Jūs varētu jautāt: „Cik trakam jābūt, lai nodarīt kaitējumu pašam sev? Un par kādu kaitējumu iet runa?” Es runāju par emocionālo kaiti.

3975333_emotion (547x432, 71Kb)Emocijas – ir cilvēka psihes un organisma produkts, kas atspoguļo indivīda subjektīvo attieksmi uz ārējiem un iekšējiem vides stimuliem. Es nevaru iedomāties dzīvi bēz emocijām. Tās bagātina manu iekšējo pasauli, tās atšķir mani no citiem cilvēkiem, tās darbojas manī kā virzītājspēks vai bremzes, tās ir tas, kas es esmu. Emocijas es uzskatu par vislielāko noslēpumu, kuru man ir nozīmīgi atminēt dzīves laikā.

Lekciju laikā es uzzināju, ka daudzas problēmas mēs veidojam sev paši. Kā tieši tas notiek? Kad mēs kaut ko sagaidam no citiem cilvēkiem un mēs esam priecīgi, līdz brīdim, kad ilgas nerealizējas. Tad mēs sākam apvainoties vai pat dusmoties. Pajiet laiks un par notikumu jau ir aizmirsts, bet dusmas palika. Šīs īsais piemērs ir ļoti piesātināts ar emocianāliem pārdzīvojumiem. Sākot ar prieku un beidzoties ar dusmām. Realitāte ir tāda, ka saskarsme nereti attīstās pēc minētā scenārija, bet tam tā nav jābūt.

Pašaizsardzības metodes, kas var pasargāt mūsu emocionālo homeostāzi nav nekāda sarežģīta zinātne vai noslēpums. Tieši otrādi, tiem jābūt pieejamiem katram, kurš rūpējas par sevi un cilvēkiem sev apkārt. Es sāku pielietot šīs metodes vēl pirms tam, kad uzzināju, ka tam ir nosaukums un, ka tās ir metodes. Pašaizsardzības metodes sākas tur, kur satiekas cilvēki. Ja sākt no sākuma, tad pašaizsardzības metodes sākas tur, kur es satiekos ar sevi. Ko tas nozīmē? Lieta ir tāda, ka es nevaru sākt runāt ar citiem vai par citiem, kamēr es neesmu parunājis ar sevi. Jūs nospriedisiet, ka esmu traks. Ka šim cilvēkam jau ir par vēlu pielietot pašaizsardzības metodes. Ļaujiet man izskaidrot...
Satiekot cilvēku, piemēram, pirmo reizi, katrs cilvēks, un arī es, veido savu subjektīvo analīzi un spriedumu. Šo spriedumu iespaido daudzi iekšējie un ārējie faktori, piemēram, personīgie stereotipi, dzīves principi, pieredze, interese, zināšanas, audzināšana, stereotipi un, protams, līdzšinējā pašsajūta. Kad biju saticis dažādus cilvēkus, es pat nebiju domājis, ka pirms es iepazīstu viņus, mans prāts jau ir izveidojis priekštatu par viņiem. Piemēram, kad esmu audzis, mani vecāki bieži lietoja alkoholu, kura iespaidā viņi neadekvāti uzvedās, kas man ļoti nepatika, es pat teiktu tracināja, bet es to nebiju izpaudis, visu esmu turējis sevī. Vēl man ļoti riebās, kad tēvs smēķēja „Prima” markas cigaretes, jo tām ir briesmīgi pretīga smaka. Tagad, satiekot cilvēkus uz ielas vai publiskajā transportā, un saožot alkoholu vai cigarešu smaku, manā prātā uzpeld atmiņas par vecākiem, kad viņi bija piedzērušies, un pat nepavaicājot cilvēka vārdu, man jau ir veidojies par viņiem priekštats, it kā es viņus jau ļoti sen pazīstu. Un tādu „nospiedumu”, kuri kopš bērnības palika atmiņā, ir diezgan daudz. Mācoties par sociālo darbinieku, jau no pirmā kursa pasniedzeji mums skaidro, ka profesionālim šajā jomā nedrīkst būt aizspriedumu pret savien klientiem, ka katru klientu jāuztver kā „baltu lapu”. Es tam pilnīgi piekrītu, jo tāda attieksme pret saskarsmes partneri kalpo kā siena pilnvērtīgai komunikācijai un kaitē palīdzības sniegšanas procesam. Tomēr, jo vairāk mēs komunicējam viens ar otru, jo labāk mēs saprotam citu cilvēku. Patiesībā, analizējot savu un citu cilvēku saskarsmi, esmu secinājis, ka vairāk problēmu ir tur, kur ir mazāk komunikācijas. Zem vārda komunikācija es domāju atklātas attiecības ar sarunas biedru, kuras balstās un godīguma, taisnīguma un jūtu atklāšanas. Viens otram kaut ko nav pateicis līdz galam, cits visu savādāk sapratis un nav pārjautājis, tā veidojas nesaprašanās un konfliktsituācijas. Secinājums – nebaidies pārjautāt un precizēt, jo domā, ka tevi uzskatīs par stulbu.

Tas attiecas arī uz saskarsmi pašam ar sevi. Mēs nevaram sekmīgi komunicēt ar citiem cilvēkiem, ja neprotam komunicēt ar sevi. Es nevaru saprast citu cilvēku, ja nesaprotu sevi. Personīgi man vislielākās grūtības sastāda emociju saprašana un kontrolēšana. Tas atkal varētu būt saistīts ar manu bērnību un pieredzi, kuru ieguvu saskarsmē ar ģimenes locekļiem. Kopš pirmiem gadiem, kad es sāku saprast par ko runā cilvēki, vai tieši otrādāk, par ko viņi nerunā, manī veidojās noteiktas rakstura iezīmes. Manā ģimenē diezgan bieži notika konflikti un kautiņi uz alkohola iedarbības fona, kas iespaidojis manu emocionālo attīstību. Nav pamata uztraukties, ka es varētu sākt lietot narkotikas vai alkoholu lai remdēt sāpes, vai, ka es varētu sagriezt vēnas, nē. Tomēr kurš gan nav domājis par pašnāvību, kad savos bērnības gados centās filozofēt par dzīves jēgu un savu mērķi tajā, par nāvi un par to, kā visi raudās, kad tevis nebūs. Bet runa nav par to. Esmu gribējis pateikt, ka saskarsme manā ģimenē ir ietekmējusi manu saskarsmes veidu. Radinieki nekad nav runājuši par savām emocijām, par to, ko viņi jūt, vismaz normālā tonī nekliedzot un neapvainojot citus. Mācoties no apkārtējiem cilvēkiem, es iemācījos paturēt emocijas sevī un neizrādīt tās. Droši varu pateikt, ka mans zems pašvērtējums arī ir kā vecāku emociju neizpausmes sekas attiecībā pret mani. Zema pašvērtējuma dēļ es bieži kautrējos un esmu ieslēgts sevi, jo galvā rodas domas, ka es neesmu interesants sarunu biedram. Pagājis ilgs laiks, kamēr es sāku no jauna iepazīt savu iekšējo pasauli, savas jūtas un pārdzīvojumus. Par labu piemēru attiecībām ģimenē kalpoja mana drauga piemērs, kur vecāki interesējas par sava bērna dzīvi un veselīgi komunicē, atklājot savas jūtas un ļaujot bērnam atklāt savas. Priekšā vēl ir tāls ceļš mērojams, lai uzzināt sevi labāk un iemācīties sevi savaldīt, jo es sāku to darīt pavisam nesen.

Sākot saprast emociju nozīmīgumu, es pārdzīvoju par to, ka pavisam nesaprotu tās, bet tik daudz laika jau ir pazaudēts. Es mazliet nomierinājos, kad novēroju, ka daudziem vīriešu dzimuma pārstāvjiem ir tāda pati problēma kā man. Es pazīstu dažus vīriešus, kuri jau ir savas dzīves četrdesmitajos gados, bet joprojām vāji izprot savu iekšējo pasauli. Kā izprast savu iekšējo pasauli? Atbilde ir pavisam vienkārša! Jāuzdod sev jautājumus un jābūt pēc iespējas godīgākam. Godīgums ir kā burukuģis, kura mērķis ir apceļot visu cilvēka iekšējo pasauli. 3975333_palausirenshipsea (700x437, 219Kb)Godīgums pret sevi ir nozīmīgs tāpēc, ka tas ļauj virzīties tālāk un neļauj apstāties uz sasniegtā. Ja es negribu atklāt par sevi kaut ko jaunu, kas var būt nepatīkams, tad bailes izvelk kuģa enkuru, un tas vairs nevar ceļot tālāk. Katram šīs enkurs ir atšķirīgs, bet personīgi man tas ir kauns. Viena no mana rakstura iezīmēm ir tāda, ka es visu uzticēto cenšos padarīt pēc iespējas labākā veidā, lai saņemt apbalvojumu uzmanības, pateicības vai uzslavas veidā. Tā es jūtos gandarīts, jūtos liels un varens. Tā es kompensēju savu zemu pašvertējumu. Un vislielāko stresu manī rada kauna sajūta. Interesanti ir tas, ka visbiežāk nevis citi cilvēki, bet es pats sevi nokauninu. Tādos brīžos ir vērtīgi saprast, ka neviens cilvēks nav ideāls un visiem ir raksturīgi kļūdīties, ka nevajag nereāli daudz sagaidīt no sevis, ko es pats no saviem spēkiem nespēšu izdarīt.
No otrās puses, manu iekšējo pasauli palīdz izzināt gandarījums no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Man patīk uzklausīt cilvēkus un sajust, ka viņi izbauda pavadītu laiku manā kompānijā. Studējot universitātē, uzzināju, ka lielāko daļu informācijas mēs iegūstam nevis caur vārdiem, bet gan caur neverbāliem komunikācijas veidiem, tādiem kā žesti, mīmika, poza, intonācija. Tad es pamanīju, ka pats tīri instinktīvi aktīvi pielietoju šīs metodes. Precīzāk būtu pateikt, ka es tos pielietoju, jo man pašam ļoti patīk, kad sarunas biedrs izrāda savu interesi par mani caur šiem informācijas kanāliem.

Kad es esmu iestrēdzis un vairs nezinu, kurā virzienā turpināt, kad manu zināšanu trūkst vai es kļūstu pārāk subjektīvs, tad derīgi paskatīties uz visu no malas. Šādās situācijās palīgā atnāk filmas vai grāmatas. Nesen, kad nomira mana māte, es jutos apmulsis, pazaudēts, izmisis. Šīs jūtas saplūda manī vienā milzīgā viesuļvētrā. Es nezināju ko darīt ar šo stāvokli. Sajūta diezgan nepatīkama. Caurām dienām es sēdēju mājās un negribēju nekur iet. Tad es sāku meklēt internetā filmas, kurās parāda kā cilvēki dzīvo pēc tuvinieka nāves. Noskatījos kādas sešas filmas. Skatīšanas procesā sāku novērot galveno varoņu un savu emocionālā stāvokļa līdzību. Tas man palīdzēja pašam saprast savu stāvokli. Tikai pēc tam man kļuva vieglāk orientēties savā iekšējā pasaulē. Dažreiz atmiņā uzpeld izmisuma rūgtums no traģēdijas, bet tagad es apzinos jūtas, kuras valdīja manī īsu brīdi pēc traģēdijas un pēc tam.
Kad es sāku saprast pats sevi, kā es jūtos dažādās situācijās, kļuva vieglāk saprast citus cilvēkus, ko viņi jūt, kāpēc rīkojas noteiktā veidā. Un atkal, universitātē, vienā no lekcijām es uzzināju, ka to visu var raksturot ar vienu īsu vārdu – empātija. Kad, piemēram, sociālā dienesta klients ir rupjš, empātija palīdz saprast kā jūtas otrs cilvēks, ka viņš nekliedz tieši uz mani, it kā es būtu viņu aizkaitinājis, bet gan uz situāciju vai uz kādu automašīnas vadītāju, kurš pirms stundas ir aizņēmis pēdējo vietu autostāvvietā. Bieži cilvēki it kā aizsargājas ar uzbrukumu – aizrāda vai pat uzkliedz.

Empātija pret agresīvu partneri paredz nejaukties agresijā, neielaist dusmas sevī. Tas nozīmē – netaisnoties, nekliegt pretī un nekādā gadījumā tajā brīdī nepārmest partnera kļūdas. Vajadzētu nogaidīt, kamēr partneris izreaģē un pēc tam uzaicināt kopā pārrunāt, kas notiek, kā rīkosimies. Šī prasme ne tikai palīdz saprast citus cilvēkus, bet arī atvieglo komunikāciju un spēj nodzēst saskarsmes barjerus.

Pēc savas personīgas pieredzes, varu droši un ar pārliecību apgalvot, ka iegūstot jaunas teorētiskas zināšanas, vērtīgī tās pēc tam nostiprināt praktiski. Tādā veidā informācija nevis paliek galvas smadzeņu garozas neironos, bet pārveršas par darbību un to jau var saukt par zināšanām. Pateicoties zināšanām, kuras iegūstu studiju procesā, es ne tikai mācos būt par profesionālu sociālā darba sfērā, bet tās man arī palīdz ikdienas dzīvē kontaktējoties ar cilvēkiem apkārt manis. Varu droši teikt, ka daudz kas ir mainījies manā saskarsmē ar cilvēkiem un uztverē vispār. Lieta ir tāda, ka mēs nevaram mainīt visu apkārtējo pasauli un viņu domas. Mēs varam mainīt paši savu attieksmi pret notikumiem mūsu dzīvē.


balloons (424x283, 115Kb)

Метки:  

 Страницы: [1]